Atkarība no mobiljiem telefoniem

Mobilie telefoni pēdējo 20 gadu laikā ir ļoti strauji attīstījušies. Kad parādījās pirmie mobilie, tiem bija maz funkciju. Pa lielam varēja tikai piezvanīt, aizsūtīt sms un uzspēlēt kādu spēlīti. Ekrāni bija mazi un bezkrāsaini. Šobrīd mobilie telefoni ir pavisam savādāki, tie nelīdzinās pirmajiem modeļiem. Tiem ir ļoti daudz funkciju. Bieži vien pat šķiet, ka pārāk daudz. Ar tiem var ne tikai piezvanīt un sūtīt sms, bet arī ieiet internetā, skatīties filmas, fotografēt, filmēt, spēlēt daudz advancētākas spēles. Turklāt, šobrīd telefona ekrāni ir milzīgi, ar krāsainiem ekrāniem un ļoti labu kvalitāti.

Tā kā mūsdienu telefoniem ir visas šīs funkcijas, cilvēki tos lieto ļoti bieži, bieži pat pārāk bieži. Ikdienā paskatoties apkārt to vien var redzēt – cilvēki ieurbušies savos mobilajos telefonos. Katrs dara ko nu kurais – sarakstās ar kādu, lasa jaunumus internetā, skatās bildes, filmu, klausās mūziku vai spēlē spēlīti. Brīžiem šķiet, ka cilvēku ikdiena grozās ap telefonu. Cilvēki krīt panikā, ja pēkšņi nevar atrast savu telefonu vai ja tas, nedod Dievs, izlādējas un nav līdzi lādētājs. Jā, jaunie telefoni izlādējas diezgan ātri. Ja divas dienas var telefonu neuzlādēt, tad tas jau skaitās gandrīz kā brīnums. Bērnībā bija savādāk – mierīgi telefonu varēja lietot kādu nedēļu. Protams, tad arī telefonu tik daudz neizmantoja, jo nebija visu to funkciju, kuras ir šobrīd. Telefons ir līdzeklis, ar kuru aizpildīt brīvo laiku braucot sabiedriskajā transportā vai sēžot rindā pie ārsta. Protams, telefona izmantošanai ir arī savi plusi, taču cilvēki kļūst pārāk atkarīgi no savām ierīcēm. Pēdējā laikā ir parādījusies arī diezgan populāra spēle – cilvēku kompānija aiziet kaut kur pasēdēt, piemēram, kādā kafejnīcā. Visi savus mobilos saliek galda vidū – kviklån.

Tas, kurš pirmais pieskarsies savam telefonam maksās visu kopējo rēķinu. Šāda spēle noteikti ir ļoti interesanta. Cilvēki vairs nesarunājas tā, kā agrāk. Viņi aiziet kopā uz restorānu vai kafejnīcu, bet tā vietā, lai sarunātos, katrs blenž savā mobilajā un viens otram ik pa laikam atsūta vai parāda kādu smieklīgu vai mīlīgu bildīti. Tas pat kļūst nedaudz smieklīgi. Protams, ja ir jānokārto kādas svarīgas darīšanas vai jāatbild uz svarīgu telefona zvanu, tad viss ir saprotams, taču tāda tukša bildīšu skatīšanās ir nedaudz dīvaina. Ir brīži, kad gaidot rindā neko īsti negribas kā tikai paskatīties uz kādām bildītēm vai palasīt jaunus jokus. Taču ir cilvēki, kuri to dara visu laiku. Viņi nespēj nepaskatīties savā telefonā, jo varbūt ir kaut kas jauns – kāda ziņa, jauns komentārs, laiks, bilde.

Bet ja arī ir – kas tik traks notiks, ja to apskatīs nedaudz vēlāk? Ja kādam ir kaut kas steidzams sakāms, tad vienmēr var piezvanīt. Tuklāt, ne tikai savstarpējā komunikācija kļūst sliktāka, bet cilvēki vairs neievēro apkārt notiekošo. Cilvēki skatās savos telefonos ejot pa ielu, pāri ielai un neskatās apkārt. Kas tāds apdraud viņus pašus. Arī apkārtējo dabu cilvēki vairs neredz. Piemēram, braucot autobusā ir jauki vienkārši paskatīties pa logu, redzēt kas jauns tavā ikdienas maršrutā. Gadalaiki mainās un arī skati aiz loga kļūst savādāki. To nevar apskatīt telefonā. Nu labi, bildes var redzēt telefonā, taču to visu var apskatīt arī ar savām acīm. Mums visiem jācenšas mobilos lietot pēc iespējas mazāk.